Emocionālais atbalsts

Tava ticība ir mūsu spēks - pievienojieties

BLOGS

Par mani


Šis ir mans hobijs. Tas tikai sāk manifestēties. Tam vajadzīgs laiks attīstībai.

Esmu cilvēks. Vardarbību pārcietis cilvēks, sieviete, mamma un joprojām sabiedrībā, kā arī darba vidē funkcionējošs indivīds. Es šo problēmu pazīstu, pētu, un kā privātpersonai man ir savas ierobežotas iespējas un savas priekšrocības, bet neviens nevar liegt man izteikties brīvi, dalīties pieredzē, ar informāciju un pastāstīt, kur var atrast palīdzību.

LASĪT VAIRĀK

Mans uzdevums

Dalīties pieredzē, iedrošināt un stiprināt. Nevienam nav jāpaliek tur, kur ir slikti, ja to nevēlas. Ir vajadzīgs tikai paša pieņemts lēmums.

Bija laiks, kad man šo vajadzēja, un es atradu - galvenokārt krieviski.

Tagad pienācis mans laiks dalīties. Izveidot tādu kā pašpalīdzības resursu tiem, kuriem tas nepieciešams. 


1

Rakstīt

Es rakstu, lai dalītos pieredzētajā, uzzinātajā, sajūtās.

Lai iedrošinātu un nomierinātu. 

2

 Ticēt

Mēs esam stipri tik, cik stipri spējam noticēt un vēlēties dzīvot labāk. Jātic ir tik ilgi, līdz tev izdodas. 

3

Atbalstīt

Ir vērtīgi atrast domubiedrus un zināt, kā lietas notiek un ka ir pilnīgi normāli justies nenormāli.

Reizēm atbalsts ir pats nepieciešamākais. 

4

Izteikties

Un vēl – šī ir mana iespēja izteikties par visdažādākajām tēmām, un jauki, ja tas kādam noder vai šķiet interesanti.

Blogs


Mans sapnis ir par to, ka cilvēki, kuri pārcietuši visdažādāko vardarbību, dalītos pieredzē un atbalstītu viens otru, motivētu un celtu.

Es būšu pateicīga, ja dalīsies ar savu stāstu un pieredzi, sajūtām, viedokļiem. Raksti droši! Veidosim dzīvi gaišāku un brīvāku.

Autors Lauma Sproga-Jankociča 19 apr., 2021
Kas tas ir? Tās ir neveselīgas attiecības, kurās manipulatora upuris tiek kontrolēts un tas var pat apzināties, ka ir jābēg, taču nespēj to izdarīt, jo radusies fizioloģiska atkarība. Narciss jeb manipulators ir persona ar personības traucējumiem, bez empātijas un ar izcilām aktiermeistarības dotībām. Mērķis ir provocēt emociju izvirdumu un pašapliecināties uz otra rēķina. Ne vienmēr tas ir finansiāls izdevīgums. Spējas mīlēt un līdzi just šiem cilvēkiem- tīri fizioloģiski- nav, bet ir tukšums, kurā tiek sākotnēji projecētas potenciālā upura vēlmes, gaidas, ekspektācijas. Pētījumos konstatēts, ka ilgtermiņā šādas attiecības rada heroīna atkarībai līdzīgu. Tādas izbeigt normālā ceļā nav iespējams. Doma par to vien rada fiziskas sāpes un citus simptomus. Lasīt vairāk:
vardarbība ģimenē, pēriens, sišana, iekaustīšana, blogs, raksti, pieredzes apmaiņa
Autors Lauma Sproga - Jankoviča 23 marts, 2021
Pēriens kā audzināšanas līdzeklis. Šodien. 21.gadsimtā. Mans oficiāls viedoklis. Vienreiz un par visām reizēm (labi - par visām stipri šaubos). Sanācis pēdējā laikā apmainīties viedokļiem ar dažādiem cilvēkiem. Pārsvarā visi atzīst, ka vardarbība gan fiansiāla, gan emocionāla, fiziska vai seksuāla - nav labi. Cilvēkiem jābūt prātīgiem, jākontrolē sevi, jāuzņemas atbildība par izdarīto un/vai pateikto. Tiktāl viss ok. Bet bērna sišanu (ok - pēršanu) uzskata, par attaisnojamu, ja tas sagrēkojies un “(..) ir jāizaudzina labs cilvēks”. Sorry par leksiku, bet kāds f... labs cilvēks var būt iebiedēts un no mazām dienām iemācīts, ka taisnība ir tam, kurš stiprāks? Kāda tur cēloņsakarību dibināšana?! Ko cilvēks sists var secināt? Tikai to, ka pagaidām nedrīkst, jo sitīs. Un šim cilvēkam jāpieņem, ka vistuvākais drīkst būt vardarbīgs, jo ir lielāks?! Viņam jāuzticās un jāpaļaujas? – ir cits gadsimts. Tā nedrīkst. Savam ērtumam tas der. Bet noteikti tas nemāca apdomāt, kāpēc izdarīts slikti un kas no tā. Es nesaprotu, kā tā - ja tēvainis sit večiņu vai grūsta, kad tā nedod savu pensiju viņam vai neklausa, tās ir dzīvās šausmas, kamēr ir ok nopērt bērnu. Vienā gadījumā sauks policiju, bet otrā - aizklās acis. Abi cietušie ir vājāki, bet tie, kas ir vardarbīgi - stiprāki. Kur tad tas taisnīgums un ētika? Ja kaimiņiene piepīpē kāpņutelpu – vai viņu drīkst cits kaimiņš sist? Bet, ja reklāmu iznēsātājs nelsa zīmīti “Reklāmas nemest!” un jau 198. reizi pilns? Varbūt drīkst sist tanti, kura baro kaijas un tās noķēza ik rītu mūu mašīnu? Bet varbūt drīkst absolūti nekur nederīgo kolēģi iekaustīt, ka jādara savs un viņa darbs mūžīgi? Pilnīgi noteikti varbūt sētnieku, kurš katru rītu asfaltu strīķē ar savu sasodīto slotu - speciāli skaļāk, lai mums ieriebtu ...- nu nedrīkst sist cilvēkus. Nedrīkst!!! Un vēl šiem bērniem māca slēpt to. Jo bērns zina, ja kāds uzzinās, ka mājās kas nav labi, atnāks sliktie sociālie dienesti un būs jādzīvo internātā. Vecākiem tās būs milzu ciešanas. Atbildība par izdarīto pret bērnu jāuzņemas viņam pašam - jāglābj vecāki no nepatikšanām. Vai esat aizdomājušies, cik netaisnīgi ir bērnam likt uzņemties šo atbildību? Kādu pasaules kārtību šis cilvēciņš sev galvā var izveidot? Bet zinu, ka nevaru no pasaules pieprasīt to, ko pati nespēju sniegt. Gribu dzīvot labākā pasaulē un nemaz nevēlos pieļaut domu, ka mani bērni par atzīstamu uzskatītu sist kādu, ja vien tās nav sacensības vai pašaizsardzība. Zināt, bērni tiešām mūs vēro un pārņem mūsu uzvedības modeļus. Tā tas vienkārši ir un tā jābūt. Bet ir lietas, ko mēs varam sevī atrast, ko nevēlamies pasaulē un neielikt tās bērnos. Ja mamma sit savu bērnu, tas sitīs citus vai arī, ja izlems, ka tas nav pieņemams, tiks abižots. Jo bērnam jau pamatā ieliek uzbrucēja/upura lomas. Bērns nevar palikt malā kā vērotājs. Šīs dienas ērtums nav tā vērts, lai apzināti radītu traumētu radījumu. Bērniem ir jāzin, ka vecāki viņus mīl un tiem var uzticēties. Man ir 2 bērni. Neesmu viņus pērusi. Un lepojos ar to. Mana meita ir apzinātāka un apzinīgāka par mani. Dēls aug. Aug buciņš, aug radziņi. Un nav viegli. Nemaz. Bet man patīk, cik argumentēta, lai ne vienmēr man pa prātam, ir meitas rīcība. Taču patiesi lepojos ar to, ka varam runāt viena ar otru, varu pastāstīt, kas būs viena vai otra lēmuma gadījumā un vērot, ka meita pie manis var trenēties izlemt analītisku apsvērumuu dēļ. Ne aiz bailēm. Un es uzticos meitai. Nenolaupiet sev šādu pieredzi! Tas ir skaisti. – kā jau teicu, tas nav viegli. Kamēr bērns aug, liekas nobrīnēs un norunās no pasaules gudrie un pareizie. Bet tā nav. Un bērnam ir tāds mugurkauls, par kādu mēs, daudzi pieaugušie varam tikai sapņot. Un sirdsapziņa. Viss ir. Arī bez sišanas. Saku Jums - to var izarīt. Var! Es zinu. Un arī to es mācu, ka nedrīkst ļaut sev darīt pāri. Ikviena cilvēka tiesības ir aizsargāties vai iziet no vardarbīgām attiecībām. Iemācīta bezpalīdzība. Tas ir psiholoģisks termins un tas ir tas, ko vecāki iemāca perot. Nevis atbildību, cēloņsakarību atrašanu vai raksturu. Daudz man šo diskusiju sanācis un vajadzēja domu izdabūt no galvas, lai varu mierīgi gulēt. Darīsim šo pasauli labāku caur sevi, nevis siksnu vai žagaru! Šodien pasaulē ir citi likumi, cita kartība. Nevajag ne upurus ne nezvērus. Vajag domājošus cilvēkus. Veidosim pasauli labāku caur sevi un savu piemēru! Lai top!
emocionālais atbalsts, blogs, raksti, pieredze, palīdzība
Autors Lauma Sproga - Jankoviča 22 marts, 2021
“Tvaiks- vielas gāzveida stāvoklis (fāze), kas atrodas līdzsvarā ar tās pašas vielas kondensēto stāvokli (šķidro vai cieto fāzi). Parasti par tvaiku sauc fāzi, kurai kondensētais stāvoklis ir stabils normālos apstākļos vai apstākļos, kas tuvu normālajiem. Ja vielas kondensētais stāvoklis var pastāvēt tikai zemā temperatūrā vai lielā spiedienā, tās gāzveida stāvokli par tvaiku parasti nesauc. Termodinamikā nav atšķirības starp tvaiku un gāzi. Izšķir piesātinātu, nepiesātinātu un pārsātinātu tvaiku. Piesātināts tvaiks ir līdzsvarā ar kondensēto fāzi (kondensētas fāzes iztvaikošanas un tvaika fāzes kondensācijas procesi viens otru kompensē.” / Lielā Padomju Enciklopēdija/ “Iztvaikošana ir fizikāls process, kad šķidruma molekulas, haotiski kustoties, iegūst tik lielu kinētisko enerģiju, ka tās atstāj šķidrumu, pārvarot pārējo molekulu pievilkšanās spēkus. Tātad šķidruma daudzums vaļējā traukā nemitīgi samazinās. Lai šķidrums iztvaikotu, tam nav obligāti jāsasniedz vārīšanās temperatūra. Vārīšanās ir iztvaikošanas process apstākļos, kad apkārtējais spiediens ir vienāds ar tvaika parciālspiedienu attiecīgajā temperatūrā. Vārīšanās laikā iztvaikošana notiek visā šķidruma tilpumā, nevis tikai no virsmas. Iztvaikošana var notikt arī no cieta agregātstāvokļa — to sauc par sublimāciju. (..) Pretējais process iztvaikošanai ir kondensācija — vielas atgriešanās no gāzveida stāvokļa šķidrā stāvoklī. Gan iztvaikošana, gan kondensācija var norisināties vienlaikus. Ja trauks ir vaļējs, tad šķidrumu atstājušās molekulas var arī neatgriezties šķidrumā. Šajā gadījumā iztvaikošana un kondensācija nekompensējas un šķidruma daudzums samazinās. Ja gaisa plūsma virs trauka aiznes radušos tvaiku, šķidrums iztvaiko ātrāk, jo tvaika molekulām samazinās iespēja atkal atgriezties šķidrumā.” /https://lv.wikipedia.org/wiki/Iztvaiko%C5%A1ana/ (skat.03.03.2021.) Un mums ir brīnišķīga iestāde, Rīgas Psihoneiroloģiskais un Narkoloģijas centrs Tvaika ielā. Pie kam, kā jau teicu, šī ir mana iespēja legāli un salīdzinoši jēgpilni nolaist tvaiku.

Ja vēlies dalīties savā pieredzē – raksti!

Sazināties


Share by: